KAKTUSS — Bērza Asinis

V · Bērza Asinis · Kaktuss

„Ak, bērns, kad Mamma Zeme, Pachamama, vēl bija gluži jauna un Andu Kalni vēl bija paša radīšanas sākumā, zini, viņa raudāja,” Klusējošais Vējš man stāstīja kaut kur dzīļu dzīlēs, kamēr es ceremonijas telpā dziedāju icaros — svēto dziedinājuma dziesmu. Ja vien ļaudis zinātu, cik pasaulēs vienlaikus atrodas medicīnas sievas un vīri — tobrīd, kad viss fokuss ir tikai vienā punktā, dziedinājuma punktā, pacienta Sirdī, šamanis ceļo pasauļu pasaulēs, pieredz, klausās, uzvar, padodas, mirst, augšāmceļas. Jo tas viss noderēs nākamajā solī, nākamajā brīdī, kad viņš nosēdīsies kāda priekšā, kurš ir atnācis lūgt dziedinājumu. Dziednieks tobrīd ir punkts un vilnis vienlaikus, visas iespējamības un tikai viens mirklis.

„Viņa, Pachamama, raudāja par saviem bērniem un ciešanām, kas tiem jāpieredz. Mammas Zemes asaras maigi pilēja pār akmeņiem un pārvērtās upēs. Un tad — vai tu mani dzirdi, bērns? — un tad sēras sacietēja un ap viņas mugurkaulu izveidoja dzelkšņus. Šie dzelkšņi pārtapa Wachuma, Svētā San Pedro kaktusa, dīgstos. Ikviens, kurš dzer Svēto San Pedro sakramentu, dzer no Mammas Zemes paša viduča — no viņas mugurkaula. Tamdēļ, tieši tāpēc, Wachuma nekad nerāda vīzijas, tā stāsta par to, kas vienmēr ir pastāvējis un ir īsts.”

Es klausījos Klusējošajā Vējā — arī stāstā par kādu jaunu sievieti, kuras bērns mira vēl nedzimis. Par to, kā viņa devās pie dziednieka, lai rastu mieru. Medicīnas vīrs viņai pasniedza Wachuma sakramentu un lūdza raudzīties debesīs. Tobrīd viņa blakus nolaidās lielum liels kondors. Debesu vēstnesis teica: „Tavas sēras ir Medicīna.” Sieva bija centusies turēt sēras sevī, sažņaugtas dūrē, iekaltas akmenī. Kondors sievai iemācīja, kā atvērt plaukstas un ļaut, lai viss plūst — dzīvība, nāve, prieks, skumjas, viss itin viss.

„Kad sieva lēnītēm modās no medicīnas sapņa, šamanis teica — Medicīna tev atsūtīja kondoru, Spēku Spēku, Radītāja balsi. Tavs spēks ir tavā īstenībā. Medicīna nekad nemelo un nekad neizliekas. Mācies no viņas. It viss, kas ar tevi notiek, uzlūkots caur patiesību, ir Medicīna” izčukstēja Klusējošais Vējš.

Un es atkal biju telpā, notupusies uz ceļiem mesas, altāra, priekšā un pēc nodziedātā dziedinājuma dziesmas spļāvu plastmasas bļodā tabakas attīrītas siekalas, pēc tam smalki nosvilpjoties, lai smagums pārtop vieglumā. Ayni kachun!

_________

Pirms es stāstu par Svēto Laulību ceremoniju Šastas kalnā, man neiztāstāmi jāpastāsta par Medicīnu.

Vairākus mēnešus pirms es satiku Chaski, pašā džungļu sirdī, lielas sekvojas pavēni, ik pa brīdim ar pirkstu galiem pieskaroties pie koka rievotās, tik daudz ko pieredzējušās mizas, es vārīju brīnumu — San Pedro Kaktusa sakramentu. Stundas bija garas un pacietības pilnas, darbs rūpīgs, bet tur — tieši tur — es jutos ļoti laimīga. Melnām, selvas zemē nobristām pēdām, uz augšu uzrautiem brunčiem, esot Svēto Augu Diētā — mācībās no paša Avota, no Mammas Zemes Dvēseles un Auguma. Daudzas stundas zem klajas debess, nomelnējušajam katlam kūpot uz ugunskura — vērojot, kā mana vēsā āda atplaukst no pirmajiem saules stariem, kā to izcako sviedru lāses pusdienlaikā, kā tā atviegloti nopūšas, kad ieskanas pirmā cikāde, vēstīdama par saules rietu. Un naktī, pašā nakts melnumā veroties zvaigznēs un Mēnesī, kas tur — Dienvidos apvēlies vēkšpēdus. Es biju, esmu un būšu — laimīga.

Es gatavoju medicīnu tik rūpīgi, itin kā to nebūtu darījusi jau desmitiem, simtiem reižu. Esot blakus San Pedro Auga garam pirmatnējā, pirmreizējā sajūta nekad nekur nepazūd — milzīgā cieņa, apbrīna un nenobrīnīties‑brīnīšanās. Es stāvēju pie lielā medicīnas katla kā mācīta — ar nodomu, ar lūgšanu, ar tādu uzmanību, kāda pienākas tam, kas pārdzīvos tapšanas mirkli un ieplūdīs daudzu cilvēku dzīvēs. Un stāvēju ar melnajām pēdām stingri uz Zemes, pirkstiem reizēm urbjoties melnzemē. Jo tas, kas man bija iemācīts, bija manis pašas atminēšanās, tur nebija nekā no svešu ļaužu uzlikta pienākuma vai domformām. Tie, kuri bija nākuši pirms manis, man palīdzēja atcerēties. Citādi šo darbu darīt nav iespējams. Wachuma, Svētais Kaktuss, māca caur jušanu un pieredzi — un šī reize nebija citādāka. Mana lūgšana, elpojot medicīnas dūmus, bija vienkārša un grūta reizē: lai nāk jaunā apziņa. Visos, kuri dzers šo Medicīnu. Lai nāk atveras. Lai atveras tas, ko mēs paši tik ļoti alkstam dziedināt, bet trūkst padoma — kā. Lai atveras paša gaisma un zināšana par to, kas patiesībā esi.

Medicīna, Augu Gari un Radītājs vienmēr dzird visdziļākās un patiesākās lūgšanas. Un šie aizlūgumi allaž piepildās. Ne akurāt tā, kā gaidām. Medicīnas inteliģence ir vārdos neizstāstāma, tā lēnītēm griež likteņus, sajūtas un stāstus dziedinājuma virzienā — un bieži tas nozīmē ceļus, takas un virzienus, kas ved cauri dziļiem purviem, augstu kalnos, tumsā, gaismā un pelēkajā nebūtībā. Taču Medicīna allaž ir blakus un, ja vien turi savu izteikto nodomu svētu — kādum dienu, kādā mirklī tu apjaut, ka viss, ko esi lūdzis, ir uzplaucis.

Brīdī, kad tu izsaki nodomu, tu palaid savu vissvētāko — savu kumēliņu nezināšanas miglā un rasā. Ieliec Dieva rociņā. Un ar San Pedro palīdzību lūgšana tiek nesta cauri tavai paša dzīvei.

_________

Slieksnis, durvis, telpa starp pasaulēm, Debesu atslēgas — Wachumai, Huachumai, San Pedro ir daudz vārdu, kas izsaka tikai un vienīgi aicinājumu, jo pašu Medicīnu izstāstīt nav iespējams.

„Es esmu Mātes Zemes mugurkauls, mana zaļā sula ir Mātes Zemes asinis, kas sevī glabā Radītāja kodu,” man reiz kādā ceremonijā stāstīja Wachuma, toreiz atnākot kaktusa skaistā, baltā zieda izskatā.

„Meitiņ, tā nav Medicīna, kas tev maina apziņu. Netiecies pēc tā. Wachumas Gars apziņu attīra, noņemot to, kas dzīves laikā sakrājies un uzaudzis kārtu kārtām — bailes, stāstus, ko pieņemam par savu patiesību, kaut īstenībā mēs esam brīvi. San Pedro parāda svētumu, kas vienmēr ir bijis tevī. Tas esi tu — pirms iemācījies pats no sevis baidīties,” sēžot uz aprepējuša celma kaut kur Amazones augsto džungļu pievārtē, man stāstīja mana maestra — skolotāja.

Zāle elpo — tas nav skaists salīdzinājums. Zāle elpo. Vējš ir dzīvs, ugunī mīt gars, Ūdenī rotaļājas nāras un citi gari, Kalnu gari dzied dziesmas tālām zvaigznēm, saullēkts, ko tagad, tieši tagad tu uzlūko — ir noticis vienmēr un vienlaikus tas notiek pirmo un vienīgo reizi. Wachuma runā citā, daudz senākā un īstenākā valodā — caur tavu ķermeni, jušanu, viedēšanu. Un stāsta atkal un atkal — tava dzīve ir svēta.

„Es vēlos Tev parādīt, cik skaists ir Radītājs, kurš staigā pa šo zemi, tad baltā kreklā, tad sūnu kreklā, apjozies ar zīļu jostu, lidodams milzu putna augumā, dzenot asnus tuksnesī, sanot vējā, mirdzot zvaigznēs, otra acīs,” — man sapņos atkal un atkal elpoja Wachuma.

Reiz bija tā pirmā reize, kad es, kura vēl nebija medicīnas sieva, taču tāda bija bijusi kopš neatminamiem laikiem, pirmo reizi es dzirdēju vārdu — Svētie Augi. Šajā dzīvē pirms daudziem, daudziem gadiem. Un man acu priekšā ļoti spilgti parādījās vīzija — tuksnešains kalns, sauss un ass. Kaktuss, kas aug no akmens. Krāsas, smaržas, tas, kā ļaudis satupuši sēdēja ap ugunskuru. Absolūta sajūta, ka esmu mājās. Tobrīd es vēl neko nezināju par Svētajiem Augiem, taču šī vīzija mani turpināja vadīt un vest. Augs mani sauca, pirms es nojautu tā esību un zināju tā vārdu. Vēlāk mans ceļš vedīs lejup, lejup — aizvien dziļāk džungļos, kur saņemšu savu iniciāciju darbā ar Ayahuasca, Svēto Nāves Vīteni. Līdz beidzot vīsies augšup, augšup, augšup — cauri tuksnešiem līdz Andu kalnu smailēm, kur atkalsatikšu un nu jau vārdā nosaukšu savu mīlestības vīziju — Wachuma, San Pedro, Kaktuss, Kaktusiņ.

Bet pirms tam man bija jāiziet cauri šķīstīšanās brīdim, kas izrādījās ilgs veselus trīs gadus un trīs dienas.

Mana ceremonija bija sākusies brīdī, kad zem lielā sekvojas koka vārīju medicīnu. Chaski un laulību ceremonija, viss, kas sekoja pēc tam — bija dziedinājums. Lēns, godīgs, straujš, bez žēlastības un bez nežēlastības. Dziļš, tīrošs līdz pat Dievam manī.

_________

Tā nu mēs sēdējām lielā kalna pakājē un upes krastos no maziem māla trauciņiem dzērām zem sekvojas koka vārīto Wachumas sakramentu. Medicīna virzījās cauri ķermenim lēnītēm un maigi — nepārsātinot, nelaužot. Veidojās augumā kā gaisma, kas dzīslojas pirms saullēkta. Nāca kā kluss sapnis, pumpurojoties, briestot — līdz uzziedēja baltā gaismas ziedā — apziņā, kam mazais ikdienas prāts vairāk nespēja izdiebt līdzi.

Atverot ceremoniju, es lūdzu atļauju mums šeit būt un notikt — visiem četriem vējiem, uguņiem, dziļavotiem, kalniem, lejām, ledum, senčiem, zvaigznēm, Radītājam, visam, kas dzīvs un svēts. Izklāju uz stiprām upju krastu koku saknēm savu mazo mesu — altāri ar dažām svētlietām, ko vienmēr nesu sev līdzi. Ne tāpēc, ka man tās vajadzētu, bet tamdēļ, ka katra no tā pauž dzīvu pieredzes un mīlastības stāstu. Izteicu, izdziedāju savu nodomu. Es lūdzu par mums, no visdziļākās sirds. Par sevi, par otru, par to, lai beidzot, visbeidzot izdodas. Un mana vientulība cilvēka augumā beidzas. „Atver manu sirdi, lai es redzu gaismu visā, katrā lietā, vietā! Ļauj man šajā gaismā dalīties ar otru un radīt.” Es no Sirds vēlējos redzēt Gaismu plaukstam. Lūdzu, lūdzu, lūdzu. Piepildies.

Chaski nepazina šo Medicīnu. Kamēr es dziedāju aizlūguma dziesmas, viena mana daļa, kas allaž ir nomodā, lai es spētu pieskatīt telpu un parūpēties par cilvēkiem, kuri nākuši saņemt dziedinājumu, viena šī mana daļa redzēja, ka viņš ir izsalcis, ka skaita stundas, ka gaida, kad viss beigsies. Jau tobrīd es redzēju, ka Medicīna viņam neatveras, jo tā viņa reizēm mēdz darīt ar tiem, kam kas nav pareizi ar nodomu, taču norakstīju to uz pirmās pieredzes trauslumu un kautrību. Wachuma Gars sagaida ļaušanos — ne dramatisko Ayahuasca vīteņa šķīstīšanās padošanos, bet vēlmi būt klātesošam. Chaski vēl nezināja, kā to darīt. Es saīsināju ceremoniju, kur un kā vien varēju. Līdz mēs apsēdāmies upes krastā, lai paustu savus solījumus. Tas bija pirmais brīdis, kad Medicīna manī iejautājās: „Kas ir šis vīrs, kam grasies dot laulību solījumu? Kas viņš patiesībā ir — aiz visa?”

Un te nu tas nāk — pareģotais un jau izstāstītais — solījumu izčukstot, es vēlējos teikt: „Es auklēšu tavus bērnus.”

Taču svešā mēlē izteiktie vārdi samežīgījās un es izrunāju vārdus nepareizi, pasakot: „Es guldīšu tavus bērnus melnā zemē.” I will bear your children. I will bury your children.

Es dzirdēju tos izskanot Svētā Kalna pakājē un mana sirds skumjās tobrīd iztecēja tūkstots asaru upēs. Es mēģināju šos vārdus labot. Viņš gaidīja, kad viss beigsies.

Vārdi ir Medicīna. Tie rada un tie nojauc. Medicīnas sieva ir vārdu audēja. Arī savā pašas dzīvē.

Pirkstos mēs viens otram uzvilkām balta kristāla gredzenus, pirktus turpat kalna pakājē, mazā krāmu bodītē. Tie abi sadrupa skaidās drīz pēc tam.

_________

Kad viss bija saslēgts, mēs devāmies atpakaļ uz savu kalnu nama istabiņu. San Pedro manī dziedāja un es redzēju, ka visbeidzot arī viņa acis kļūst spulgas. Mēs mīlējāmies, tik skaisti mīlējāmies, un es raudzījos viņam acīs. Es redzēju tūkstoškristālu gaismu. Tādu, kādu nebiju uzlūkojusi nekad — nevienā cilvēkā, nevienā ceremonijā, nevienā un nekur šajā pasaulē. Šī būtne nebija no šīs pasaules. Tas bija Atnācējs. No sākuma es novērsos, mirdzums bija pārāk spilgts. Es kautrējos, es raudāju, es smējos un raudzījos atkal. Mēs gulējām, savijušies viens otra siltumā. Un tobrīd es redzēju pierādījumu tam, kam vienmēr biju ticējusi — ir būtnes, ir Atnācēji, ir Zvaigžņu ļaudis.

„Gaisma, ko atpazīsti, ir gaisma, ko nes tu pats. Medicīna tev rāda Dievu tevī.” — tā man mācīja vecā sieviņa džungļu nomalē.

Tomēr tobrīd es redzēju viņu. Es vēl nespēju paskatīties, patiesi paskatīties acīs pati sev.

Tikai tad, kad būšu nogājusi tālu, tālu ceļu, iekšējā tumsā, gandrīz paliekot nebūtības pelēkajā telpā, bet tad saņemot visus savus spēkus un izejot cauri pašam tumšākajam punktam, lai atrastos — Gaismā. Gaismā, kas staroja manās pašas acīs. Tikai pēc visa, kas sekos. Tas notiks tikai pēc visa, kas sekos. Varbūt man izdosies. Ieskatīties un atpazīt.

_________

Un Medicīna turpināja virzīties cauri visam, strāvoja cauri visam, mierīgi un nesteidzīgi.

Un ne mirkli, ne reizi šajā ceļā. Tā mani neatstāja.